Berries

Mēneša priekšmets februārī - kaņepju piesta un stampa

14.02.2019 | Aija Grīnvalde
First_page__m1031_1032__3_

Atmini manu mīklu: vasarā egle, ziemā govs – kas tas ir? Kaņepe! Kādēļ kaņepe?

         Vasarā zaļa, zarota, slaida – varbūt pat basketbolisti Kristaps Porziņģis un mūsu Aigars Vītols raženākā kaņepju laukā varētu paslēpties. Ne velti dainās teic, ka meita, izvairoties no nevēlama precinieka, bēgusi kaņepēs.

        Bet kā tad ar to govi? Kā zināms, gotiņa – nevis veikals – ražo pienu. Bet tajos senajos laikos, kad radās šī mīkla, nebija lielo rūpniecisko fermu, kurās pienu iegūst viscauru gadu. Toreiz zemnieku ģimenēs bija tikai viena gotiņa, dažkārt – divas. Turklāt ziema bija tas laiks, kad tās netika slauktas, jo audzēja sevī jauno paaudzi – teliņu. Tas – kūtiņā. Bet istabā jaunā paaudze – bērni - mammai prasa pienu. Kur to ņemt? Padoms nav tālu jāmeklē: ar stampu piestā sagrūž (saspaida, saberž) kaņepju sēklas – skaistas, spīdīgas, tumšpelēki lāsumainas lodītes. Pēc tam iegūto masu pārlej ar ūdeni, samaisa, nostādina un nolej. Iegūts ir kaņepju piens – bālgana ūdens un eļļas emulsija. Saldināšanai lietots medus. Ja bija laiks šādu pienu iegūt vairāk, to varēja karsējot sarecināt un iegūt kaņepju biezpienu. Un vēl – ja jau gotiņa ziemā pienu nedeva, saimes galdā nebija ne krējuma, ne sviesta. Arī te palīdzēja kaņepes. Sēkliņas apgrauzdēja, piestā sagrūda, kamēr masa kļuva spīdīga, eļļaina. Iegūto kaņepju staku , sauktu arī par kaņepju sviestu, smērēja uz maizes šķēles vai ēda pie vārītiem kartupeļiem.

      Mūsdienās kaņepju sēklas augstu vērtētas kā olbaltumvielu, mikroelementu un neaizvietojamo taukskābju (Omega 3 un Omega 6) avots. Un tāpat kā senāk uzmanība pievērsta arī kaņepju šķiedras ieguvei.

          Muzejam uzdāvinātā kaņepju piesta un stampa vēl pagājušā gadsimta 20. gados lietota fotogrāfa Pētera Āboltiņa (dz. 1899. g.) dzimtā.

Foto

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa

команетарии